vīkends

Svētdiena sākās ar lielu skriešanu, jo mēs aizkavējāmies mājās un nokavējām satikšanos. Noteiktais laiks bija tik ļoti svarīgs, jo vēlējāmies izbaudīt 3h garu ekskursiju pa Amsterdamu, kas ir par brīvu. Tā kā bija MILZĪGS vējš un mums visu laiku kaut kā sanāca braukt pret vēju (apmēram 45min), ekskursiju nokavējām, tāpēc bija vēl lielāks škrobis.
Tomēr domājām izmantot to, ka esam līdz centram aizkūlušies, un gājām pastaigāt.

Bilde no riteņu stāvvietas. Latvijā gan kaut kas tāds vēl šķiet nereāls, jo vienkārši nav tik daudz velosipēdu, bet šeit velo stāvvietas man šķiet ir pat vairāk kā mašīnu.


Protams, arī vajadzīga kāda tūristbilde pie kārtējā Amsterdamas kanāla. Kā jau minēju, mēs vēl joprojām iejūtamies tūristu kārtā. Pilsētu sākam iepazīt arvien vairāk, bet tam vajadzīgs laiks! :)


Vakarnakts bija "RayBan" saulesbriļļu cienītāju laimīgā nakts. Esot pie Modesta tā saucamajās kojās, mēs netīšām uzskrējām virsū zemē iemīcītām (patiešām iemīcītām) RayBan brillēm. Tagad mums uz visiem vienas tādas kolekcijā ir. Baigi stilīgas un visiem diezgan daudz arī piestāv.



Es ar Di mēģināju iemūžināt, cik ļoti daudz tūristu ir shopping street'ā. Kaut kā arī sanāca. Mēs kā vienmēr smaidīgas un laimīgas, jo visi esam diezgan lielā starā par pilsētu, cilvēkiem, par visām izdevībām un tā tālāk.
Patiesībā, arvien vairāk izjūtot sevi kā īstam dutch, saprotu, kāpēc visiem tā riebjas tūristi. Jā, viņi patiešām daudzi ir sapīpējušies, nemāk lietot riteņbraucēju celiņus un taisa nekārtības. Kaut gan katram ritenim ir pielikts zvaniņš, kas arī ir vitāli svarīga lieta, viņi spēj smagi nokaitināt, jo uzskata, ka sarkani iezīmētais ceļš ar velosipēdu virsū ir tūristu pastaigas vieta.
Tūristi ir tie, kas pilsētā taisa jucekli, hā. :)


Šādi te izskatās mašīnas, kuras mēs Latvijā saucam par invalīdu mašīnītēm (un kuras, pēc manām domām, ir gandrīz relikvija LV), šeit izmanto kā pārvietošanās līdzekli ne tikai invalīdi. Plus, viņi bieži vien izmanto arī riteņbraucēju celiņus, kas man nav saprotams. Kā velo izmantotāji, mēs visi esam vienlīdz neapmierināti ar rolleriem uz "mūsu" celiņa. Viņi brauc daudzreiz ātrāk un, bieži vien, arī neapdomīgāk, un brīnos, ka es vēl esmu dzīva.
Vispār Andis man negrib pirkt rolleri, jo, pirkārt, man nav tiesību, un, otrkārt, man esot kārtīgi jāiemācās braukt ar riteni. Andis un Di nosprieda, ka man nav situācijas paredzēšanas spējas un vajadzīga mazliet prakse, lai sēstos pie rollera stūres.
Mans sapnītis ir bēši brūns motorolleris ar tumši brūnu sēdekli un stikliņu priekšā, bet par to jau kādu citu reizi. :)