Ceļojums Rīga ------> Amsterdama

Sāksim ar ceļu.

Sanāca braukt diezgan ilgi, bet mēs īpaši nepārdzīvojam, jo brauciens bija ļoti jautrs un nemaz tik ļoti grūts.

Bijām sarunājuši izbraukt pus trijos, bet protams izbraucām divas stundas vēlāk. Diāna un Justs pie mums atbrauca ar mūsu ceļa mašīnu – Honda Jazz – dzeltena kā saulīte un vispār ļoti mīlīga. Diāna bija paņēmusi arī printeri un lampu, tāpēc mašīna izskatījās piebāzta tikai ar viņu mantām. Es jau sāku kalt plānus, ko atstāt mājās, jo izskatījās, ka necik daudz mantas mums tur ielikt nesanāks. Beigu beigās ar divām pudelēm šampanieša un visu cilvēku palīdzību iebāzām visas mantas, ieskaitot Diāna lampu. Printeri gan atstājām, jo tas nebija mazākais printeris pasaulē. Sapakojāmies un ātri kāpām mašīnā, jo mammām un vecmāmiņai nāca raudiens. Bučbuč un bijām ceļā.

Pirmā pietura bija jau Bauskā, kur šo to nopirkām ceļam. Justs tina cigaretes un teica, lai mēs visi uzmanāmies, jo baušķenieki ir dīvaini. Izveidojām norunu – nofočēties visās pieturvietās. Tad, nu lūk, mūsu pirmās pieturas bilde.

P.S.- pēc šīs bildes sapratām, ka mūsu mašīna ir baigi smukā.

Līdz Polijai viss bija baigi forši. Vispār Polijā arī bija baigi forši, tikai mēs tur bijām naktī un braucējs bija Andis, līdz ar to es centos palikt nomodā, lai Andim vieglāk braukt. Protams, es netīšām aizmigu, jo mani atkal piemeklēja transportlīdzekļu miegs. Vispār es biju tā, kas visvairāk šā ceļojuma laikā gulēja. Atgriežoties pie Polijas, mēs braucām uz 80-90 km/h gandrīz visu ceļu, jo bija milzīgi daudz smago. Apdzīt nebija iespējams, bet tas arī nebija vajadzīgs, jo arī pa pilsētām braucām tikpat ātri. Izštukojām, ka smagajiem ir rācijas un viņi zina, vai tur būs policija. Bijām parazīti. Tomēr Vācija un Nīderlande bija daudz interesantāka ar saviem bāņiem. Braucot uz 120 km/h (kas no sākuma likās šausmīgi ātri ar mūsu mazo ļoti piebāzto mašīnu) bija sajūta, ka, ja smagais mūs nonestu, viņam būtu sajūta, ka viņš uzbraucis virsū dzeltenam spainītim, tāds „pukš” viens būtu. Līdz ar to mums visu laiku sekoja joks par dzelteno spainīti un tā īpašībām.

Polijā bija jāuztaisa lēcošā bilde. Neskaitot to, ka visi gulēja un mēs kliedzām, bilde izdevās tīri jauka! :)

Berlīnē mēs uztaisījām shopping`u. Vispār bija plānots iepirkties tikai Andim, bet beigās sanāca, ka arī es un Diāna mazliet kaut ko nopirkām. Diāna tika pie „viņas stila” maciņa un es pie „sava stila” drēbītēm. Biju šokā, jo nopirku Mango veikalā bikses, kurpes un blūzīti par 31 eiro. Ha, cik izdevīgi, vai ne?

Kad braucām no Berlīnes uz Amsterdamu, gandrīz visu ceļu bija bāņi, kuros drīkst braukt ļoti ātri. Tā arī mēs darījām. Braucām uz 160km/h, kas likās tīri normāli, jo citi brauca uz divsimtnieku. Kad nometām uz 120 km/h kādā līkumā, likās, ka velkamies. Redz, ko ar mums izdara lieliskā iespēja tik ātri braukt.

Atbraucām otrdienas naktī ap pulksten 1:00 un bijām pietiekami pārguruši, lai mazliet papļāpātu ar Ritu (mūsu izguldinātāju) un dotos gulēt.
Patiesībā ļoti svarīga ir šī bilde, jo jūs varat iepazīties ar Di (Diānu) un Justu, kuri ir ļoti bieži pieminēti mūsu I Amsterdam story. Viņi ir super, un mums ir paveicies, ka esam satikuši tādus jaukus cilvēkus. Juhū! :)