Aizbrauc Justs, ierodas Kristīne. Laurai negaidīts jauns ritens

Sestdiena. 21.augusts

Vispār jāsāk ar odziņām. Šī ir šīsdienas kūkas garnējums - krievu I Amsterdam versija. Tikai angliski ir kaut kāda nozīme šim izveidojumam, diemžēl krieviski šis te nestrādā. Tik un tā smieklīgi, hā.



Vakar aizbrauca Justs. Dincim bija bišķi skumji, bet tā mēs visi te izklaidējamies, lai nav jādomā.
Un vakar vakarā šajā lieliskajā pilsētā ieradās Kristīne (Anda klasesbiedrene, kas arī mācīsies kopā ar Andi UvA).
Vēl tāds liels notikums Amsterdamā ir 4 vai 5 dienu ilgstošais "Kuģotāju festivāls". Tas notiek vienu reizi piecos gados, diezgan grandiozi, jo katru vakaru Amsterdamas kanālos ir milzīgs daudzums kuģu un laiviņu, kas vienkārši izklaidējas. Šodien mēģinājām paspēt un atkal mazliet nokavējām, bet rīt apsolījāmies paspēt.

Vispār, bučas jums visiem no mums te Amsterdamā. Mums klājas lieliskāk par lielisku! :)
Šodien atkal Dinčikam atgādinājām, ka viņai jāiemācās fokusēt, jo daudz bilžu, kur esam mēs ar Andi, ir samiglojušās. Nu, nekas, viss nāk ar laiku.
Bilžukā redzama Kristīne. Arī ar viņu jums, lasītāji, ir jāiepazīstas, jo domāju, ka viņa arī bieži vien parādīsies mūsu stāstiņos. Kā jau redzat, smaidīga, blonda un jauka :)


Kristīne dzīvo UvA kojās. Tās īsti nevar saukt par kojām, jo Latvijā ar šo vārdu uztver kaut ko ļoti mazu, nemājīgu ar prusakiem un pelēm. Šeit ir mazliet savādāk. Kristīnei ir viena istabiņa, kas nemaz nav maza, pašai sava virtuvīte un vannas istaba. Nu, super.
Šī ir tā "māja" no ārpuses. Patiesībā tie saucās konteineri, kas ir novietoti tuvu lielajam kanālam. Ļoti jauneklīgi un inovatīvi.


Te mēs bišķi visi kopā Kristīnes istabiņā.


Vēl viens raksta vērts stāsts ir par riteņu džeku. Mēs viņam palūdzām, lai atved vēl vienu ričuku, kuru varētu nopirkt Kristīne. Viņš teica, ka atvedīs divus uzreiz. Atbrauca ar vienu rozā superkrutu, jaunu riteni ar GROZIŅU, un otru hlamu. Kristīnei bija bail ņemt to smuko riteni, jo likās pārāk kruts. Ka tik neatņem policija. Izprasījāmies puišeļiem, vai nav zaguši Amsterdamā. Viņi nosolījās, ka nē. Kaut kā tas puisis mums tāds uzticams palicis, tāpēc ticēsim redzēsim. Riteni nopirku es, Laura, un savējo pārdevu Kristīnei :)

Rīt gaismā nofočēšu, lai redzat manu skaistumiņu. Tam ir groziņš - vitāli svarīgā lieta, hihi.

Bučās vēlreiz.
Laura un Andis, un Di, jo guļam šonakt pie viņas.

Cheers!

ekskursija

Ceturtdiena. 20.augusts.

Tā kā jau pirms laika rakstījām, ka nokavējām ekskursiju, tad šajā laimīgajā ceturtdienā mēģinājām paspēt atkal. Šoreiz diezgan laicīgi izbraucām, lai nenokavētos. Paspējām un vēl ar laika rezervi.

Mazliet par ekskursiju. Tā ir vienas lielas firmas organizēta ekskursija, kas ir par velti, notiek 3h un vada super atraktīvi jauni cilvēki. Naudiņu viņi pelna uz "čajiem" - ja kāds vēlas maksāt, lūdzu, beigās var iedot.

Ekskursijas dalībnieki bija sadalīti 5-6 grupās, katrā pa kādiem 20 cilvēkiem. Tad, nu iedomājieties, cik tās ekskursijas ir populāras un foršas.
Mūsu ekskursijas vadītājs bija Ray - gadus 25 jauns austrālieties ar īsta austrālieša akcenta. Kauns atzīties, bet pats sākums man gāja diezgan grūti, jo īsti neko nesapratu. Akcents spēlēja milzīgu lomu, ātrums tāpat.
Ekskursija pati biju super duper, jo tā nebija tāda parastā "vēsturisko vietu" apskates ekskursija, bet ļoti interaktīva un smieklīga pastaiga pa Amsterdamas ielām. Stāsti bija sākot no vēstures līdz sarkanās ielas meiču izmaksām.

Šīs ir bronzā izlietas krūtis ar uz tām uzliktām rokām. Šis apskates objekts ir pie baznīcas, kur jūrnieki gāja izsūdzēt grēkus par sadarītajām muļķībiņām.


Patiesībā es nezinu, kas šis ir par objektu, Dinčiks tikai ir nofočējis un domāju, ka tas ir tā vērts, lai ieliktu kādu turistos, turistos bildi.

Ekskursijas pusē man uznāca baigais besis, jo pusi no stāstītā nesapratu un bija gatava iet prom. Visi mani pierunāja palikt, nopirka saldējumu un mans sapīkums pārgāja :D



Beigu beigās pieņēmu, ka visu laikam šajā dzīvē nevar saprast. Pieņēmu, ka tā ir zīme, ka uz šo ekskursiju būs jāiet atkārtoti.
Tā jau vispār bija smieklīgi un foršiņi, jo laiks bija skaists, gids super ekspresīvs un ar melno humoru. Tas mums visiem ļoti patika. Amsterdama ir kruta, katrai lietai savs stāstiņš apakšā.
Kad atbrauksiet, mēs jūs visus sūtīsim uz ekskursiju, lai zināt, kāpēc Amsterdamu sauc par Amsterdamu, kāpēc kanālā nedrīkst mest savu riteni un cik maksā meitenes aiz stiklotajiem logiem.


Bilžukā mēs četri un mūsu foršais gids. Nu, protams, tie gidi jau tukšā nepaliek, jo katrs iedeva vispam 5 eiro un sirsnīgi pateicās.

Šajā bildē arī redzama mana interpretācija par īsto kleitiņu. Man bija īsa kleita, un, uz riteņa esot, kājās bija legingi, hā.

Novērojumi un citas lietas, kas liek pasmaidīt

Bijām vienu dienu nozuduši, jo vakardien vienkārši bijāmļoti saguruši. Visu dienu izbraukājām ar ričukiem (kādus 20km) un nolūzām uzreiz, kad tikām gultā.
Pirmais no novērojumiem - pie katrudienuriteņrbraukšanas ir ļoti jāpierod. Kājas nesāp, bet sagurums gan ir baigais.

Mans vakardienas galvenais atzinums - dutch sievietes ir izlaidušas šejienes vīriešus. Sākšu ar tādu retorisku jautājumu, uz kuru pati arī atbildēšu. Kā jums šķiet - kā ģērbjas šejieniešu sievietes?
Šādi?


Hā, aizmirstiet. Šādi ģērbjās tikai uz Amsterdam Fashion Week skatuves.
Vakardien es izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt braukt ar riteni svārkos pirms skolas. Tā nu es uzvilku savus rozā "pencilskirt" un laidos braucienā uz pilsētu ar savu rozā divriteni. Sanāca traki, jo svārki savilkās uz augšu un izskatījās, ka es braucu apenītēs. Apenītes redzēt nevarēja, bet visi tāpat bija šokā. Ne jau tas svārku garums ir trakākais, bet gan tas, ka te sievietes gandrīz nemaz nevelk svārkus, tāpēc visi ir šokā, ka kāds vispār kaut ko tādu uzvelk. Te vīrieši vienkārši ir izlaisti. Viņi ir pieraduši pie skarainām un panskainām sievietēm.
Apmēram šādi.


Ar Di daudz runājām par to, ka te sievietēm ir milzīgi daudz iespēju skaisti ģērbties, jo apģērbs ir milzīgā klāstā un par pieejamām cenām, bet viņas vienkārši to nedara, jo
1)tas nav ērti
2)viņām vienkārši laikam nav gaumes izjūtas.

Šodien redzēju skaisti ģērbtu meiteni - auduma bikses, blūzīte, jaciņa un lakatiņš- UN BALTI ZAĻAS NIKE KEDAS. Super. Nu, super, meičuki. Tā tik turpiniet, un vīrieši šeit sāks priecāties par kleitām.

Ir jau arī meitenes kleitās un augstpapēžu kurpēs, bet tas ir diezgan liels retums. Ja ir svārki, tad parasti ir kedas, un, ja ir augstpapēžu kurpes, tad noteikti ir noļekušās bikses.
Tas arī viss. Es šeit savos zīmuļsvārkos un augstpapēžu kurpēs jūtos pārāk sievišķīga.

Protams, es no svārkiem neatteikšos. Šodien izveidoju savu interpretāciju - īsa kleita+ritenis. Uzvilku apakšā legingus un ceļa galā tos vienkārši novilku. Tas arī viss par apģērba tēmu. Esmu satriekta.


Šodien atkal biju iegājusi savas skolas veikalā. Nu, tirpiņas skrien un viss. Tā es tur jūtos, un tā es jūtos arī savā skolā. Tur arī biju šodien iegājusi. Viss ar skolu ir kārtībā. Esmu pieņemta, esmu laimīga, esmu sapriecājusies.

Gaidu 30. augustu, kad man sāksies skola un beidzot varēšu sākt mācīties. Mēs visi gaidam skolas sākumu, jo tas būs kaut kas superforšs!

Bučas visiem mājniekiem!
Ejam gulēt. :)

Lietainā diena

Šis ieraksts būs īāks nekā iepriekšējie, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šodien neko īpašu nedarījām, jo bija diezgan draņķīgs laiks. Otrkārt, šoreiz rakstu es (Andis). :)

Laura jau iepriekš stāstīja, ka bijām aizgājuši uz vienu restorānu, kur darba meklēšanas nolūkos atstājām savu kontaktinformāciju. Tā nu es vakar ap pulksten 11 vakarā saņemu zvanu no šī restorāna īpašnieka - uzaicināja mani nakamajā diena aprunāties par viesmīļa darbu. No rīta devos ceļā, lija lietus, tāpēc pirmo reizi izmantoju sabiedrisko transporu. Tā jau forši un ērti, tikai dārgi gan.
Priekšnieks tāds ap 30, diezgan sakarīgs. Ā, un aizmirsu pieminēt - no Irākas. :D Teica, lai nāku atkal 5dien, ņemot līdzi pases kopiju un savu sofi (nodokļu maksātāja) nummuru, tā ka domāju, ka viens darbiņš varētu būt rokā. Līdz 5dienai mēģināšu dabūt citu, labāku darbu (atalgojuma un apstākļu ziņā). Īstenībā darba atrašana te izskatās vieglāka, nekā mums likās.

Kā jau minēju, neko daudz šodien nedarījām. Bez darba bija vēl tikai viens notikums (vismaz mūsu acīs) - mūsu vakariņas. Pirmo reizi taisījām salātus un pārmaiņas pēc nebija maltā gaļa.


Tiem, kas šobrīd ir izsalkuši, iemetu vienīgo šīsdienas bildi. ;)

lielo lietu kārtošanas

Pirmdiena. 16.augusts.

Šodien mums bija norunāta tikšanās, lai nokārtotu Sofi number, kas ir nodokļu maksātāja numurs, kas strādā arī tāda kā uzturēšanās atļauja līdz 4 mēnešiem. Lai to visu izdarītu ātrāk, braucām uz pilsētu vārdā Alkmaar, kura atrodas 45km no Amsterdamas.
Izbraucām no rīta, lai smuki paspētu, bet nez kāpēc atkal mūsu Tomtoms (kas patiesībā nav tomtoms, bet beckers) veda pa kaut kādu citu ceļu. Viss bija lieliski līdz brīdim, kad mūsu bekeris teica: tagad pagriezieties pa kreisi un tālāk brauciet ar prāmi. Visi bijām uz pakaļas, jo nebija ne jausmas, kur ir tas solītais prāmis un cik tas vispār mums izmaksās. Tad, nu lūk, mēs aizbraucām, kur bekeris lika un sēdāmies uz tā prāmja ar visu mašīnu (maksa 1,15 eiro). Patiesībā tas nebija nekāds prāmis, bet vienkāršs pārcēlājs, kad aizveda mūs kanāla otrajā pusē.
Lieki piebilst, ka atpakaļ mēs ar nekādu "prāmi" nebraucām, jo, kā bekerim labi patīk, braucām pavisam pa citu ceļu! :D


Nokārtojām papīrus un izdomājām, ka ir vērts ielaizt pašā pilsētas centrā, ja nu reiz esam atbraukuši.
Pilsēta fantastiski skaista! Kā vienmēr, visapkārt kanāli, skaistas mazas mājiņas, jaukas ieliņas un briesmīga smaka. Nu, man vismaz likās, ka smird pēc kakām, bet nopratām, ka tas ir siers. Alkmaar ir siera pilsēta, tāpēc tur tā smaržoja/oda (kā kuram). Tā jau skaisti un jauki, bet es tur nevarētu dzīvot. nou, nou.


Atgriezāmies Amsterdamā, lai nokārtotu visas bankas lietas, bet nekas īsti neizdevās, jo tas aizņemšot diezgan daudz laika. Rīt mēģināsim kārtot caur skolu, tad solījās visu izdarīt ātrāk.
Bet ne jau par to ir stāsts.
Mēs visi kopā pastaigājāmies pa Amsterdamas centru un netīšām uzskrējām virsū AMFI (Lauras skolas) veikalam. Bildē jau redzama Lauras lēkāšana un starošana. Baigi stilīgais, ziniet. Bija slēgts, bet es noteikti došos tur vēlreiz, lai nesteidzīgi pabaudītu skolas jaukumus.


Šis vakars pagāja taisot ēst (atkal sanāca maltā gaļa, jo mūsu veikalā vēl bija pēdējā atlaižu diena) un cepot augšā mūsu sludinājumus/CV darbiņam. Es ar Diānu pieteikšos uz auklīšu vakanci International School (tur tas esot diezgan iespējami). CV, nu jūs jau paši saprotiet. :)

Pēdējā bilde ir mazs ieskats, kāds ir mūsu pagaidu dzīvoklīša skats pa logu. Redzams Sloterpark un Sloter ezers. Skaisti, vai ne tā? :)


Uz tādas pozitīvas un skaistas nots arī šo ierakstu varam pabeigt. Es kaut kā nešaubos, ka tuvākajā laikā vēl daudz ko rakstīsim, jo ar mums katru dienu notiek daudz kā jauka!
:)

Bučās.
Jauku jums rītdienūūū! ;)

vīkends

Svētdiena sākās ar lielu skriešanu, jo mēs aizkavējāmies mājās un nokavējām satikšanos. Noteiktais laiks bija tik ļoti svarīgs, jo vēlējāmies izbaudīt 3h garu ekskursiju pa Amsterdamu, kas ir par brīvu. Tā kā bija MILZĪGS vējš un mums visu laiku kaut kā sanāca braukt pret vēju (apmēram 45min), ekskursiju nokavējām, tāpēc bija vēl lielāks škrobis.
Tomēr domājām izmantot to, ka esam līdz centram aizkūlušies, un gājām pastaigāt.

Bilde no riteņu stāvvietas. Latvijā gan kaut kas tāds vēl šķiet nereāls, jo vienkārši nav tik daudz velosipēdu, bet šeit velo stāvvietas man šķiet ir pat vairāk kā mašīnu.


Protams, arī vajadzīga kāda tūristbilde pie kārtējā Amsterdamas kanāla. Kā jau minēju, mēs vēl joprojām iejūtamies tūristu kārtā. Pilsētu sākam iepazīt arvien vairāk, bet tam vajadzīgs laiks! :)


Vakarnakts bija "RayBan" saulesbriļļu cienītāju laimīgā nakts. Esot pie Modesta tā saucamajās kojās, mēs netīšām uzskrējām virsū zemē iemīcītām (patiešām iemīcītām) RayBan brillēm. Tagad mums uz visiem vienas tādas kolekcijā ir. Baigi stilīgas un visiem diezgan daudz arī piestāv.



Es ar Di mēģināju iemūžināt, cik ļoti daudz tūristu ir shopping street'ā. Kaut kā arī sanāca. Mēs kā vienmēr smaidīgas un laimīgas, jo visi esam diezgan lielā starā par pilsētu, cilvēkiem, par visām izdevībām un tā tālāk.
Patiesībā, arvien vairāk izjūtot sevi kā īstam dutch, saprotu, kāpēc visiem tā riebjas tūristi. Jā, viņi patiešām daudzi ir sapīpējušies, nemāk lietot riteņbraucēju celiņus un taisa nekārtības. Kaut gan katram ritenim ir pielikts zvaniņš, kas arī ir vitāli svarīga lieta, viņi spēj smagi nokaitināt, jo uzskata, ka sarkani iezīmētais ceļš ar velosipēdu virsū ir tūristu pastaigas vieta.
Tūristi ir tie, kas pilsētā taisa jucekli, hā. :)


Šādi te izskatās mašīnas, kuras mēs Latvijā saucam par invalīdu mašīnītēm (un kuras, pēc manām domām, ir gandrīz relikvija LV), šeit izmanto kā pārvietošanās līdzekli ne tikai invalīdi. Plus, viņi bieži vien izmanto arī riteņbraucēju celiņus, kas man nav saprotams. Kā velo izmantotāji, mēs visi esam vienlīdz neapmierināti ar rolleriem uz "mūsu" celiņa. Viņi brauc daudzreiz ātrāk un, bieži vien, arī neapdomīgāk, un brīnos, ka es vēl esmu dzīva.
Vispār Andis man negrib pirkt rolleri, jo, pirkārt, man nav tiesību, un, otrkārt, man esot kārtīgi jāiemācās braukt ar riteni. Andis un Di nosprieda, ka man nav situācijas paredzēšanas spējas un vajadzīga mazliet prakse, lai sēstos pie rollera stūres.
Mans sapnītis ir bēši brūns motorolleris ar tumši brūnu sēdekli un stikliņu priekšā, bet par to jau kādu citu reizi. :)

velo story 2

Andis un Anda ritenis pēc pārvērtībām. Nekas jau īpaši nav mainījies, tikai melnās krāsas spožums.
P.S. - mazais arābelis mums atveda jaunu riteni, ko Andis tagad sauks par savu un šo pārdos.

Di ričukam uzmanība jāpievērš čūskas rakstam uz dubļu bleķiem, kas padara Di melno riteni par mazliet atšķiramāku citu melno riteņu vidū.

Mazliet baltā efekta uz Justa pagaidriteņa riepām un kājiņas, un ričuks ir gatavs!

Lūk, Lauras rozā ritenis ir gatavs. Tam vēl būs tāds zaļš groziņš priekšā, jo tā ir vitāli svarīga lieta!

A komandas kopbilde ar mūsu jaunajiem braucamajiem! Gandrīz varējām taisīt raidījumu "Pimp my bike in Amsterdam"

Vakarā ar saviem jaunajiem velo devāmies ielās. Nu, super, lielajā riteņu plūsmā mēs savējos kaut kā atšķiram; tas jau laikam bija tas svarīgākais. Ripo labi, kas pat ir svarīgāk par riteņa smukumu. Sestdienas dienā nobraucām kādus padsmit kilometrus, kas šeit skaitās nieks. Kājas palēnām pierod! :) Satikām Modestu un devāmies uz centru iečekot Sarkano lukturu ielu (ne pirmā un pēdējā reize). Meitenes bija diez ko smukas un aicināja mūsu puišus iekšā. Paldies Dievam, viņi vēl ir pie mums :D Bijām mājās vēlu, bet varējām no rīta kārtīgi izgulēties, lai sāktu jaunu dienu! Jīhā.